Pieņemu, ka katram ir vieta, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Man viena no tādām vietām ir Amatas taka. Katrreiz atgriežoties, šī taka ir savādāka, tā tieši pievelk ar savu mainīgumu. Te var pilnībā izprast teicienu: ”Divreiz vienā upē neiekāpsi”. Upē mainās ūdens līmenis atkarībā no gadalaika un laika apstākļiem, tad kāds akmens ūdeni paslēpies, bet atkal citreiz tas parādījies visā krāšņumā. Kādā vietā kāds koks nogāzies, kaut kur koks starp akmeņiem upē iestrēdzis. Un skat, te stāvajam upes krastam – daļiņa nobrukusi un iešļūkusi Amatā. To visu un vēl daudz ko citu var vērot, ejot pa taku gar Amatu.

Tagad par nokļūšanu līdz takai. Braucot no Lejas Līgatnes puses, jābrauc līdz Veclauču tiltam pār Amatu. Pie tilta ir ierīkota piknika vieta ar galdiem, ugunskura vietām. Tur novietojam automobili un varam iet pastaigā pa taku. Takas sākumu meklējam piknika laukuma malā, kas atrodas pie upes.

Takas garums ir apmēram 3km. Pastaigai vajadzētu atvēlēt 2-3h, jo takas ceļš būs jāveic turp un atpakaļ,bet atpakaļ ejot, gan jau pamanīsiet kaut ko, ko nepamanījāt ejot turp. Varbūt, aizejot līdz Zvārtas iezim, sagribēsies tajā uzkāpt?

Gadalaika izvēle takas mērošanai. Man vislabāk patīk to darīt pavasarī, kad tikko lapas kokiem sāk plaukt. Tad vēl koku lapotnes daudz ko nav aizsegušas un labāk var izbaudīt Amatas līkloču skatus, kurus apskauj smilšakmeņu ieži. Rudenī arī ir krāšņi, jo rudens ar savām skaistajām koku lapām cenšas Amatai iedot savu skaistumu. Vasara pati par sevi ir skaista,un, ja tā ir silta, tad var Amatā pat plunčāties.

Lai laba pastaiga!
P.S. Paņemiet ceļā dzeramo un varbūt pat ēdamo. 🙂