Pieņemu, ka katram ir vieta, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Man viena no tādām vietām ir šī
Amatas taka. Kaut katrreiz atgriežoties šī taka ir savādāka, viņa tieši pievelk ar savu mainīgumu. Te
tiešām var pilnībā izprast teicienu :”Divreiz vienā upē neiekāpsi”. Te upē cits ūdens
līmenis(atkarībā no gadalaika un laika apstākļiem),kāds akmens ūdeni paslēpies,bet cits atkal citreiz
parādījies visā krāšņumā. Kādā vietā kāds koks nogāzies, kaut-kur koks starp akmeņiem upē
iestrēdzis. Un skat,te stāvajam upes krastam – daļiņa nobrukusi un iešļūkusi Amatā. To visu un vēl
daudz ko citu var vērot ejot pa taku gar Amatu.
Tagad par nokļūšanu līdz takai. Braucot no Lejas Līgatnes puses jābrauc līdz Veclauču tiltam pār
Amatu. Pie tilta ir ierīkota piknika vieta(ar galdiem,ugunskura vietām),tur ari novietojam uz
atstāšanu automobili un varam iet pastaigā pa taku. Takas sākumu meklējam piknika laukuma malā,
upes tuvumā.
Takas garums ~3km. Par pavadīto laika ilgumu-vajadzētu rēķināties ar 2-3h. Jo takas ceļš būs
jāveic turp gan atpakaļ,bet atpakaļ ejot gan jau pamanīsiet kaut ko,ko nepamanījāt ejot turp. Varbūt
aizejot līdz Zvārtes iezim sagribēsies uzkāpt tajā?
Gadalaika izvēle takas mērošanai. Man patīk vislabāk pavasarī,kad tikko lapas kokiem sāk
plaukt,tad vēl koku lapotnes daudz ko nav aizsegušas un labāk var izbaudīt Amatas līkloču
skatus,kurus apskauj smilšakmeņu ieži. Rudenī arī ir krāšņi,jo rudens ar savām skaistajām koku
lapām – cenšas Amatai iedot savu skaistumu. Vasara-pati par sevi skaista,ja silta,tad var Amatā pat
plunčāties.
Lai laba pastaiga.
P.S.
Paņemiet ceļā padzeramo un varbūt pat ēdamo. 🙂